Atkal atslēgties kopā ar skaņu kopu zem nosaukuma BlackMilk – nepilnu stundu garš
sets kurā klavieru un ģitāras instrumentālais sakopojums atskan skanīgā normāltempā
un pakāpeniski tiek iekļauts atbalsošanās efektā radot skanošo virpuli līdz pat
zosādas iestāšanās brīdim, patiesi laba izjūta, bet nu tagad, pat tas vairs nelīdz,
prāts ir spēcigs un grauj visu iekšbūtību. kaut varētu no tā izvairiities un
pieradināt sevi tam ka neko jau daudz nevajag. pavadīt vairāk laika stāvot uz
rokām nekā mocīt sāpošo kāju.
šauties dzēsties gruzīties vel kaut kā. kaut reizi nedēļā ieskatīties kalendārā un
apsveikt kādu vārda svētkos
iefiltrēties citā kompānijā un izlikties par savējo ar labo roku sasveicināties
bet ar kreiso līst pretim
stāvošajam kabatā un pat pašam nejūtot izvilkt maku kurā ir vairāk cēsu alus korķu
nekā vērtspapīru. skrienot
prom no tiem kas pamanijuši manu viltību un ik pa brīdim sajūtot vēju gar pakausi un
tikai tad redzot lidojošos
akmeņus, tukšās alus pudeles, un dārza dakšas varu tikai turpināt ceļu aizķerties
nebūtu vēlams un tikt nodunkātām
līdz nepazīšanai arī tā pat kā ja piemēram tu esi apdraudēts jebkad ejot pa pļavu
tavu galvu var caurdurt
stārķa asais knābis. peldot pāri ezeram tev pāri pārbrauc kāds divgadīgs bērns tēva
neuzmanības pēc kurš iedod iemēģnāt
braukšanas makslu dēlam. vai vienkārši aizmigt stāvot uz trepēm un krāsojot mājas sienu.
nu BāC tā pat es nevaru izteikt savu domu līdz galam un tā katru reizi kad
nopietnība pārņem manu galvu.
tāda pati sajūta kā apmaldīties piemājas dārziņā ar savu uzjautrinošo suni
kurš vienmēr ostās pa priekšu
un mēģina uziet kāda svešinieka pēdas kuras nezin kādēļ līdzinās kaimiņa un
dārzs katru dienu paliek izretinātāks
…
Vienmēr tiecās pēc tā ko ļoti labi zin, ka iespējams nesasniegs.
Tā lūk klājas pašreiz zināmajam Otomāram viņs vienmēr ir jautrības “Uzvēlums”
nekad nepamanīsat viņa acīs iznirstam kādu no sāļajiem ūdens graudiem…
kad ir kopā ar sev zināmo draugu varzu
viņam jau kopš bērnības ir padevies daudz un dažādas sabiedriskās aktivitātes…
Centības un iedomības pēc viņs apguva vēl vairāk nekā citi..
parasti izlienot cilvēkiem no meža un satiekot citus sev līdzīgos sākumā
nezinītis
vēro un atdarina to ko nekad nav redzējis bet jau pēc dažam dienām pilnīgi
iespējams,
ka viņš pratīs to pašu un vēl labāk….
(protams Otomārs nedzīvoja mežā, kur vienmēr butu manāms kustīgo Sliņķu
kapelēšanas pa slidenajām apsēm un pusdienās vārītu gaileņu zupu ar
čiekuru un lapsu pēdiņu mērci ziestu uz egļu zariem,
bet galvenais ir higēniskās bebru astes ar kurām var iztīrīt katru
zobu spraugu labākam iespaidam uz Sarmuļu mātītēm.)
tikai lai vienmēr sasniegtu virsotni ir
nepieciešams, kas vairāk kā māksla atdarināt… zināmais mūsdienu resurs…
nauda
kuru dzīvojot meža sastrēgumos no bērza tāss neizrīvēsi, neizgludināsi
un neizkals
un lai kā censtos, lai cik liels gribas spēks viesojās iekšienē
tomēr parsvāru ņem
barjera ar uzrakstu “nauda” kaut kur tālākajā galvas nostūrī tad,
kad esi pilnīgi
nomākts ar domu – kāda jēga censties?
(Otomāru pilnība atspārda šī moku pilnā doma līdz viņš sadrūp) ” iznirsts
nākošā domā – tomēr ir vērts mēģināt un turpināt censties,
jo nezināmais vilina vai vienkārši māna tālāk..
kur gan paliek laiks.. tas jau no sākta gala uzņēmis maksimālo atrumu
un nemaz
necenšas kaut mazliet piestāt kādā “zaļajā pieturā”
Tomēr ir divi faktori kas
ietekmē visapkārt notiekošo – “laiks” arī
neatliks pietiekami,lai aizlaustos līdz pašam svarīgākajam…..
Nepietiekami laika….. 
Tie kas saka, ka dzīve ir pārāk īsa”
bet katrs pats veido savu dzīves garumu vai arī tās lietderigi pavadīto laiku…
Jūtos pilnīgi atstumts un lieks
kā mazs bezpalīdzīgs tramvaaja kontrolieris
kas palicis bez darba jau divas dienas un pazaudējis dzīvokļa atslēgas
pašaā Maskavs ielas sirdī labi ka vienmēr līdzi ņemu savu Laptopu.
portatīvajam vēll batarija ir 50% un jau otro nakti parlaidīšu pie bibliotēkas
kurai ir Triis tēva dēlu internet pieslēgums. vēl pēdējo stundu varu paķērt
dator iedegumu un uzrakstīt tik svarīgaās vēstules visiem saviem Mīļajiem bet
ko tālāk nav ne jausmas kur lai atrod palīdzību labaākais draugs
neceļ telefonu kad zvanu viņam jau otro gadu un pēc 3šās reizes jau telefons
ir izslēgts. nu bAAC kā lai izlaužās vasara jau klaat varēšu nakšņot
pie jūras izrakšu smiltīs bedres un sameeetaašu niedres un
apsegšos ar krastaā izskalotajām aļģēm. noteikti meklēšu darbu jo
par tramvaja konditoru strādāju jau 14 mēnešu jā tieši taā 16 tramvajā
tirgoju bulciņas droši vien esat pamanījuši mani neliela auguma nelielas
miesas būves un ar lielu bārdu bet pirms es gatavoju savas bulciņas bārdu
vienmēr iesienu maksimas maisiņā savukārt matus Rimi maisiņā jo tie izceļ
manu acu krāsu.. varētu jau pazvanīt saviem vecākiem bet šaubos vai viņi mani
vēlēsies ņemt atpakaļ pēc tā notikuma kad atnācu mājaās manāmā reibuma un
teicu ka varuu uz galvas stāvot iekurt krāsni viss beidzās ar to ka sākuma
aizdegās manas zeķes un steigā nepārliecinādamies par sekām saku dauziit
pret griidu, sienu pamanīju blakus lielo tēva 20 litru kannu triecu kājas
iekšāā ……. domādams ka briesmas ir galā pekšņi uzliesmoja šii tvertne
un tad jau bija par vēlu protams viss abgāzās un sāka degt pilnībā viss jā
tik tiešam izskrienot no mājas sapratu ka taa bija kanna kuraa tēvs bruuvee
Samagonku – tiešam spēciiga mani
tā spēja nogaazt no divām 200 mililitru glāzēm
viss pilniiga koma un padomaajat 20 litri noārdija māju
30 minūšu laikā lūk tads atgadījums bija manaā dzimtaajaa
DVORUPĒ kopš tā laika seņčiem acīs neesmu raadijies.
01.06.2009 dienasgrāmatas ieraksta beigas.
Pēdējie komentāri